Šī rīta dziedamie dievkalpojumi bija tādi, ka pat neprofiņi nenāca uzslavēt.
Un pēdējo dienu practice arī nav jēgas bijis, jo tikai dziedāšanā ir sajūta, ka katru dienu sāc kā no jauna.. īpaši, ja vecie paradumi, tā saucamā bāze, pielipuši pielipuši neatlipināmi un, izrādās, ir pilnībā jāmaina.
Rīt diriģēšana, jūs labāk neko neprasiet, paralēli pēdējās dienās slikti, ka rīt tur vsp jārādās.
Plus esmu ar visu smaga kā viņam, kā tā sev un pasaulei. Īres līgumu problēmas ar iepriekš-iepriekšejo dzīvesvietu, studijpieteikumi, ceļa biļetes, kam visam nav līdzekļu, visu laiku jaunas problēmas krīt uz galvas un tas viss vienu dienu padarīs mani traku. Es nezinu, uz KO paļauties. Uz sevi? Kādu sevi?