Carpe · Diem

Dānijā gan bija jauki. Ar Madaru atjaunotas attiecības, Kopenhāgena apciemota, iečekots Dānijas līmenis, jaukas vakariņas ar jaukiem cilvēkiem, kopumā bija lielisks laiks un essss gribēju atbraukt mierīga priecīga atpakaļ, padalīties.. un visa šī šreija sākāš ar "Vai tu esi precējusies?" ziņu, kas pilnīgi noteikti nebija domāta maan, un manu NESPĒJU BŪT VIENALDZĪGAI uz to. Pareizāk sakot, pilnīga drāma, durvju ciršana, došanās prom augšstāvā, nākamajā dienā abpusēja morāles lasīšana un tālāko jau visu zināt.
Lasu pag. vasaras klabes ierakstus un asinis stingst par paralēlēm
Tikai tagad ir sūdīgāk, jo tiešām reāli nav, kur iet..

Un viss, jo es nespēju palikt vienaldzīga. Tas nekas, ka lielākā daļā nespētu, bet... lielākā daļa, pieņemu, ir tomēr sievišķīgi gudrāka.

Rāpoju pa sienām no aukstuma
Daudz labāks bija fiziskais aukstums, taču ziņas telefonā un zvani un uztraukšanās
AAAA
:((((((

I chose to be right, instead of happy. It brought me here:
And the emptiness goes on
Šī ir vispretīgākā sajūta pasaulē.

Kad transportu neatbilstība sarakstam/tādēļ kavējumi pārkāpšanās/atcelšanas utt. kļūst par regularitāti, kuru dēļ tu zaudē laiku, enerģiju un naudu, tiešām reizēm liekas, ka atkal esmu nošāvusi garām ar vietu.