Carpe · Diem

Gribas nomirt aiz nevienam nevajadzības
"Welcome atpakaļ Vācijā",
nesaukšu, nu, ja šāda ir neienteresētība, es nevaru knapi elpojot šo saukt par mājām
Un nav, kur iet. Nav alternatīvas. Atkarība. Pat piezvanīt īsti nav, kam, visiem ir savas dzīves un pareizi, ka tā
Uz palodzes bēniņos uzsēdos savās t.s. mājās un patiesi uz 1000000 daļu sekundes nelikās nepareizi, ja nolektu
Reizēm liekas, ka jūku prātā

Tāds ledusskapis pretim ir bijis 1-2x gadā. Šodien bija. Sausais atlikums pēc centieniem sevi izskaidrot,
pilnīgs pagaidu variants, kamēr nemet ārā un cenšanās iet cauri dienai ar apziņu, ka labāk ir būt noliktai, nekā uz ielas. Un pateicība par jumtu virs galvas

Neko iepriecinošāku pašlaik pateikt nevaru
Draudzenēm stipendijas, boyfriendi, stabilitātes, ok, dažas, lielākā daļa ne tuvu nedzīvo sapņu dzīvi pilnos potenciālos,
bet lielākajai daļai to arī nevajag. Žēl, ka man vajadzēja. Es tagad ar šīm vajadzībām esmu tieši nekur.

..un arī apskāvienu vairs nebūs. Vienojāmies. Viņš- atviegloti, es- izmisumā.
Un brīdī, kad raudāju, ka man nav kur iet, bija visas cerības sastindzinoša vienaldzība. Mīļie, nav slikti strīdēties, bet briesmīga ir vienaldzība. Ne jau tāpēc, ka otrs cilvēks slikts, bet.. tā parādība ir šausmīga.
Es nezinu, kā tikt pāri savām grūtībām. Es cenšos nebūt tuvredzīga. BET es neredzu izejas!