Dzīvoju transportos Neveikli mirkļi Ar Maestro, vistrakāk ir nebūt pilnvērtīgai publiski, tad nāk arī visādi stulbumi ārā, kā, piem., šodien skatījos viņa CD ierakstu procesu un, kad visus sauca augšā studijā klausīties, pieskārās manai rokai, lai arī nāku. Un es uzskatāmi, neapzināti, refleksā atgrūdu. Vislabāk ir nerādīties ārā vispār Jā, daudz rakstu par viņu, jo daudz viņa ir Un vieglāk jau par sirsniņlietām satraukties, nevis svarīgākām, kā karjera, dzīve un izdzīvošana Wuhh ka mācētu noslēpt to negribēšānu ne pasniegt, ne kkur nu galīgiem iesācējiem piespēlēt, gandrīz sačakarēju tikšanos ar potenciālu tāda darba devēju. Paldies Dievam, kad atdziedāju (Mazums, baznīcā var vajadzēt arī solistus, Vācijā tik ļoti iecienītajā oratorijas žanrā), atmaiga un brīnījās, un izprašņāja visu sīki. Priecāties gan var tad, kad zīle rokā. Un mūzikā tāda ir.. hmm.. kad stabila vieta korī, orķestrī vai baznīcā. Ahahahaaa |