Jau kāda 4., 5. nakts normāli negulēta, agrāk es vnk blieztu uz priekšu, bet šobrīd jūtams, ka degviela beidzas. Pat uz sporta zāli vnk nav iekšā likt sirdij papildus slodzi Esmu pašlaik teorētiski perfektos apstākļos, aprūpēta un nodrošināta, nu labi, uz laiku, nu labi, nākotne ir tikpat neskaidra kā vienmēr (2018. būs atrisinājums, to jūtu), taču ŠOBRĪD viss ir! Un vienalga neguļu! Vienalga stresoju, vienalga iespringstu, vienalga katrs solis nozīmē piecreiz galvas apgriešanos, kamēr cits vnk šo soli sper, nedomājot. Labi, jebkura sieviete iespringtu, ilgstoši to desu pie deguna kā suns saostot bet nedrīkstot ēst, t.i., neesot normālās attiecībās ar to, kuru grib:) , bet vispār jābeidz attaisnoties, pat, ja iemesli objektīvi. Šonakt ir mērķis pagulēt. Nekam citam tāpat īsti spēka nav. Rīt, pasportot. Parīt nodarbība. Šajās dienās, cik necik, cik nu var, padziedāt. Škrobe par dzimšanas dienas uzaicinājumu, kas nozīmētu jaunus kontaktus, bet laikam šovakar nesaņemšos atkal kur kratīties. *vēlme pēc dzīves pilsētas centrā p.s. dziedāšana nav tik daudz atkarīga no pašas dziedāšanas, cik no vispārējā + spējas uzlikt tādu totālu pofigu uz pagātni:) (+vislabāk-dabiskāk skan, nevis kad nostājies un kko mēģini dziedāt, bet dungojot, kamēr dari citas lietas. VIDĒJĀs IEINTERESĒTĪBAs koncepts atkal kā atrisinājums) |