Carpe · Diem

Augšā 02:00-07:00, ntie screenshoti ar gudrām lietām, atlika dažas naktis papriecāties par labu miegu..

Kā lai es viņu atlaižu?

Visa dzīve izpurgāta izmisumos, ilgošanās, nesaņemšanā, disharmonijā ar to, ko it kā gribu, bet skaidrs, ka pelnīts ir vairāk...
Pārdzīvot par Echo Klassik bildēm, kur blakus neesmu es, tā vietā divi acīmredzami dzīves otrajā pusē iekāpuši cilvēki- vai tā nav 27 gadīga cilvēka dzīves nejēdzība?
Un tāda bīstama vēlēšanās parādās pārstāt par sevi un notiekošo stāstīt. Draugiem vai cilvēkiem vispār.

Kad esi blakus, bet tev nav nekādu izredžu.
Paraudāsim vēl?

Kad fiziski esi blakus, bet morāli tev nav nekādu izredžu.
Neteicu, ka bija slikti no bildes, tā vietā maksimāli ticami pateicu, cik lieliski kopā izskatāties..
Ja viņš zinātu, CIK traki ir. Nav jau runa tikai par attiecībām. Es gribu kaut kur piederēt. Es vēlētos kaut kur mājas.. kaut kur TO, īpašo, pirmā loka personu. Man vairs nepietiek ar visu pāŗējo, ne ar draugiem, ne pasauli, ne kaut kādiem mēģinājumiem kko sasniegt..
ES GRIBU MĀJAS

p.s. jau 10 gadi riņķī bez sievišķās aizmugures. man gan vairāk pietrūkst mīļā tēta...