Divas dienas atļaujos paņemt brīvas pēc stipendijas pieteikuma maratona.
Idejiski nākammēnes būtu jābrauc mājās.
Kā lai atrod balansu starp to, ko vēlos un to, kas ir iespējams?
Jeb vienkāŗši beidzot beigt cīnīties, atrast stipru plecu (kā to dara 90% sieviešu!), nē, ne kļūt par mājsaimnieci, Dievs pasarg, pie plīts sēdēs vecumā, bet.. nu vnk tā, lai var beidzot dzīvot uzelpojot? Nav runa par vēlmi pēc komforta, bet, lai varētu dziedāt (dziedāšana sevī iekļauj miegu, ēdienu, mieru, nosvērtību, jā, arī komfortu), šādi ilgi vairs nevarēs.
Idejiski nākammēnes būtu jābrauc mājās.
Kā lai atrod balansu starp to, ko vēlos un to, kas ir iespējams?
Jeb vienkāŗši beidzot beigt cīnīties, atrast stipru plecu (kā to dara 90% sieviešu!), nē, ne kļūt par mājsaimnieci, Dievs pasarg, pie plīts sēdēs vecumā, bet.. nu vnk tā, lai var beidzot dzīvot uzelpojot? Nav runa par vēlmi pēc komforta, bet, lai varētu dziedāt (dziedāšana sevī iekļauj miegu, ēdienu, mieru, nosvērtību, jā, arī komfortu), šādi ilgi vairs nevarēs.
In the meanwhile pateicība par sīkākajām ikdienas lietiņām.