| |
| |
|
Pamosties nakts vidū.. tie ir trakākie brīži. Un tukšums no rītiem / klusums telefonā. Tad kkā sevi uzstutēt un saņemties dzīvot. Vakar gan noskatījos divas random izvēlētas filmas (sekoju ieteikumiem vnk grimt tajās, un - vispār palīdz), un abas (!) par nāvi-atgriešanos dzīvē, dzīves un visa skaistā tajā pēc. Hm. Ziņa, protams, skaidra. Tikai, zudusi kontrole pār situāciju un reāli nezinu, kā lai sadziedē to joprojām ievainoto, aizvainoto, pieņemt negribošo un pēc viņa klātbūtnes tvīkstošo kamolu krūtīs. Vienīgais, kas līdz šim strādājis, ir vai nu tā, ka attiecības izsmeltas līdz pēdējam un priecājies, ka esi viens, (tā bija tikai ar pirmo, un ir viegli tās izsmelt, ja iemīlies principā nu pilnīgā bezsakarā), savukārt otro gadījumu pa īstam atrisināja tikai šis-trešais. Tad KĀDAM grandam ir jānāk pēc Maestro? Nē, man nebūtu nekas dzert kafiju ar Alvi Hermani, piemēram. Vai tāda plauktiņa novirzi kādu. Nepārprotiet, man tiešām ir labi vienai. Ilgojos aizvērt aiz sevis durvis un doties savā pasaulē. Citādi manis šeit, jaunā pilsētā, atkal visu sākot no sākuma un kuļoties pašai bez backgrounda, nebūtu. Es esmu. Bet gribas jau vēl. Nu vismaz ar mieru noslēgtas attiecības ar Maestro, lai miers un var iet tālāk, nudien žetons tiem, kas var tā - move on without closure. |
|
| |
|
Man patīk Vācijā, vairāk kā citur. Varbūt, jo ripoju vāciski, varbūt, jo uz katra soļa redzi sociālo nodrošinātību, sakārtotību, zemas cenas veikalos, augstas algas (tā VAJAG būt, mīļā LV), relaksētus, taču ne pavisam izlepušus-virspusējus cilvēkus, te ir tāds labs vidusceļš visam |
|
| |
|
Bezkontakts ir laba lieta, ja man ir pēdējais vārds, nevis neatbildēta ziņa, uz kuras karāties, ok, es darīju tāpat visu šo mēnesi, taču neliels atgādinājums, ka ne jau es negribēju attiecības. Aiii |
|
