Esmu pārvākusies. Pati. Ar Taxi. Ķelne. Sava vieta! Balkons! Tagad jākārto papīri un tikai jāizdomā, kā apmaksāt. Uztrauc Rīgas dzīvokļa situācija, bet uztraukties var tieši tā, kā es to daru - agri no rīta pamostoties un aiz skrienošām domām nespējot aizmigt, rezultātā principā esi guris visu dienu ne-no-kā. Ar piebildi, ka uztraukšanās neko nemaina. Nu traki man tie gēni. Strādāt ar sevi varu līdz pēdējai intelekta vielai, taču šā vai tā tas backgrounds paliek. Nu nekas. Tad vismaz ar darbu taisām 50/50, ne 100% stresa līmeni par visu. Jā, man viņa pietrūkst. Kopš vairs neatbildēju, arī viņš pirmo reizi ir pavisam nozudis. Jā, ir slikti, un jā, sāpīgi par citām dāmām, bet- māsīcai vēl sliktāk , ka jāiet pie psihiatra. Man ta vismaz te.. viena ārzemēs (nu reāli viena, un reāli nevajadzēja likt visas kārtis uz viņu), bet.. tip jauna? un jauna dzīve jaunā vietā? Tip perspektīvas? Laikam jau tas ir pats galvenais! Un ziniet, ko man visvairāk gribās? |