Tas bija viens no briesmīgākajiem vakariem manā dzīvē. Atzinos mīlestībā, pretim sirsniņu sabradāja. Nu kuram tas dikti patiktu? Īpaši jau emociju kamoliem kā man- ne. Ne tikai nepatika, bet bija bezmaz tā, ka dzīvot negribējās. Klausījos uz visiem iespējamiem iemesliem, kādēļ nekam mums nesanākt, gribējās ko atbildēt, bet nenāca ne vārds pār lūpām. Kļuva fiziski slikti un tikai sēdēju tukšām acīm, asarām nedzirdami ritot restorāna vidū. Es otrreiz esmu ieberzusies tieši bezmaz tādā pašā situācijā, kā bija pirms tam. Un jā, es gribu mainīties! Attīstīties! Negribu, lai mani sauc par moody child, kuru negribas uzņemties audzināt. Jā, viņa klātbūtnē es esmu bijusi neadekvāta. Un jā, man liekas, ka tieši es visu esmu sačakarējusi. Īpasi, ja to tā noliek.. Nekas, ka cilvēkam ir 30 gadu vairāk, pagātnes bagāža, ar kuru netiek/negrib tikt galā, ka tik daudz kur līdz morāles aspektiem ir tālu un aiz borta atstātas daudzas nelaimīgas sieviešdvēseles.. Nu neko. Es iemīlos monstros. Tādos, kuros nevajag un tādos, ar kuriem točna nebūs. Ne tā harmoniskā, skaistā kopdzīve, ne arī kas ilgtspējīgs. Kur nebūs tā mīlestība, kādu jebkurai sievietei vajadzētu laimei..
Labie puiši, kuri dotu savu sirdi un visu, kas viņiem ir, mani līdz šim nav interesējuši.
Labie puiši, kuri dotu savu sirdi un visu, kas viņiem ir, mani līdz šim nav interesējuši.
Varbūt beidzot pienācis brīdis to mainīt
Sirds lupatās
Jeb ar āmuriņu sadauzīta, tā kā Diāna dauzīja ledu saldētavā