Gribēju vēl vienu iespēju - acīmredzot negribēju pietiekami, jeb, esmu savu emociju vergs, tā drīzāk. Ja jūs zinātu, cik ļoti nožēloju savas reakcijas.. pēc viena vārda, viena aizrādījuma asarās un lupatās. Protams, kurš to var izturēt. Pirmkārt, laikam jau nevaru es pati. Ko tu vari dot otram, ja pašam nav pamata?" - no nejauši dzirdētas intervijas ar Andras Manfeldes. Tā ir, bāc, ko darīt, vai ir vēl iespēja kko glābt, vai vispār kur iestāšos, kas būs tālāk, kā dzīvošu... ir gadījies satikt cilvēku, kurš ir ieinteresēts palīdzēt, pavadīt, kurš par spīti savām sarkastiskajām un ne vienmēr morāli pieņemamajām izpausmēm, ir labs un no sirds vēlējies parādīt ceļu, vismaz uz brīdi atvieglot sarežģījušos dzīves situāciju... Jā, es psihoju, jo es atkal nejūtos vērtīga. Tas nav, šis nav, to vēl vajadzētu, utt., un loģiski, ka tad kā saldu atriebību vienā no pēdējām drāmām uzlēju arī viņam visu viņa dzīves nepareizo pušu analīzes spaini uz galvas. Tā bija katastrofa, jo tas bija precīzi kā naglai uz galvas. Un kuram gan baigi patīk dzirdēt taisnību - skatāmies taču pēc sevis, kaut vai pēc manām reizēm ļoti neadekvātajām reakcijām... Plus mans jūtīgums ir mans kaps. Vienīgais, kur to būtu vienreiz laiks izmantot, ir mūzika. Bet es negribu tikai mūziku, tikai karjeru. Es gribu normālu balansu. Ir taču arī mūziķiem ģimenes un otrās pusītes, vai ne tā? Un dažas attiecības pat funkcionējošas? |