Šovakar saņēmu apstiprinājumu no viņa paša, ka nopietnu attiecību mums nebūs. Jā, es jūtos daudz ko sačakarējusi, jo agrāk viņš pieļāva domu par kopīgu nākotni. Bet nu neko, ir kā ir, un laikam jau tā arī ir labi. Tomēr 31 gadu starpība agrāk vai vēlāk būtu radījusi problēmas ilgtermiņā - vismaz tā es mēģinu sev ieskaidrot. Ari vins nav nekāds cukurgailītis, bet no maniem visiem 3- neapšaubāmi vislabākais. Kā tālāk? Galvenais tagad - atrast no domas un cerībām par kopīgo nākotni. |
Vairs neesmu ideālais variants. Galvenais, tagad nečakarēt savu laiku, pārdzīvojot par to, kas izdarīts šajos pēdējos trīs mēnešos - tāpat - ja būtu lemts - būtu kopā, neskatoties ne uz ko, značit nav. Tikai, gribas (vai vajag - laikam cits jautājums) jau to nopietnību arī vienreiz.. tikai, kā, ja visiem citiem priekšā viņa saule? |