Kad vakar iekāpu pie viņa mašīnā, sapratu, ka nekas vairs nav tā, kā agrāk. Šāda mēroga cīniņi un savstarpēji apvainojumi - tie vairāk no manas puses nākoši (kā jau teicu - nepieminiet vīrietim viņa vecumu un tā radītās problēmas) - ne bez pamata - bet izlieto ūdeni nesasmelsi. Mēs ar draudzenēm stundām prātojām par dažu viņa izgājienu morālajiem aspektiem, viņam savukārt pavisam vienkārši - nu ja tu negribi, nedari! Elementāri! Kārtējo reizi gribētos aizņemties to vīriešu vēso/pofigisma uztveri - ka nav, ta nav. Nevis tur mīcīt beigtu kaķi stundām un raudāt.
Nu lūk. Saka jau, ka vīrietis iemīl sievieti izejot no tā, cik labi viņš jūtas tās sabiedrībā. Līdz šim es biju darījusi marvellous job. Uzcēlusi bezmaz pielūgsmes pilni, spodrinot viņam spalvas pie jebkuras iespējas. Viens atgadījums un tas nojauc teju visu uzbūvēto.
Nu lūk. Saka jau, ka vīrietis iemīl sievieti izejot no tā, cik labi viņš jūtas tās sabiedrībā. Līdz šim es biju darījusi marvellous job. Uzcēlusi bezmaz pielūgsmes pilni, spodrinot viņam spalvas pie jebkuras iespējas. Viens atgadījums un tas nojauc teju visu uzbūvēto.
Labi, tagad pie tā, ko var mainīt: esmu visu nedēļu pie viņa, dzīvojos pa tukšu 4stāvu māju - viņam projekts Vācijas otrā galā, savukārt es pieskatu māju, jo Bonnā šonedēļ klaviertelpas aizņemtas un nevar vingrināties. Šeit savukārt visa brīvība to darīt. Savdabīgi būt nedēļu vienai ne savā mājā. Tad nu tā, rīt privātstunda Nīderlandē, parīt prikoliņa pēc viens kora mēģis vakarā Ķelnē, ceturtdien pirmās stundas Bonnas mūzikas skolā (lai Dievs stāv klāt - nekad neesmu strādājusi ar bērniem un nav arī nekādas praktiskas nojēgas, kā to iemācīt dzirdēt), nu tā. Jāvingrinās, jāskrien, jāguļ un jākomunicē ar draugiem pa vidu tam visam.