Manas tuvas draudzenes ir ārprātā par notiekošo. Viena saka, ka jātaisās jau šodien - "Tāpat būs jāaiziet, kāpēc gan ne šodien..?", otra, ņemot vērā, kāds nenormāls emociju kamols es esmu, "Sagatavot aiziešanu aptuveni tuvāko 3 mēnešu garumā". Es patiešām pati sevi nesaprotu, ko es te vēl daru. Labi, drošība, labi, kāds uz ko paļauties, nu kā tā ir sanācis, ka man pašlaik tāds cilvēks šeit, uz vietas Vācijā, ir tikai viens? Nujā, jo viņš man bija jau - pirms atbraucot. Vienīgā un lielā vēlme. Pēc kā? Tēva, drauga, vīrieša, pie tam visu sasnieguša mākslinieka- un it kā apkārt nebūtu normāli vīrieši - nē, ar tiem ir garlaicīgi. Sasodītā upura loma |
Beigu saakuma turpinaajums |
Arī ieinteresētība pakāpeniski izzūd, nav vairs TĀS uzmanības, man galvenais, netaisīt bērnu spēlītes un nerādīt, ka raudu. Tāda politika būtu tiešām nožēlojama |