Man bija bail kā braukt uz Latviju, sastopoties aci pret aci ar savu pagātnes / bērnības / visa telpu, un epicentrā tai - savu dzīvokli, ko vasarā vnk atstāju svešiem cilvēkiem, ar kuriem visādi gājis - krustus metot devos uz savām mājām un PALDIES DIEVAM, tur viss ir vēl joprojām tāpat kā bijis; tā arī tagad pēc kopā pavadītām nedēļām (laiks LV + visas Lieldienas) atgriezties savā istabiņā Bonnā. Vienas nepārtrauktas bailes, ja godīgi. Vienīgi viņam blakus kaut kā izdodas no visa aizbēgt, laikam arī tāpēc tik ļoti gribas kopā būt