Viņam ir absolūta drošība, bet bez vairs lielas perspektīvas. Bez riska, jo viss ir stabils. (izņemot, ja galīgi veselība nobrūk, bet arī tad - ja tu dzīvo civilizētā valstī, par tevi būs parūpēts, tu taču maksā apdrošināšanu)
Ko es izvēlētos?
Viss manī kliedz, ka gribu drošību, bet es labi zinu, ka dzīve man dos tikai riskus un, cerams, perspektīvas.
Mēs nederam kopā. Ne jau 31 gada atšķirības dēļ. Vairāk laikam tās vides dēļ, no kuras nākam, līdz ar to skatu punkti (pa vidu vēl mans izmisums), nevar būt līdzīgi.
Ar laiku paliek aizvien grūtāk, un, ticiet man, man pašai sev gribētos tādus skaistus zilumus sataisīt par to, ka esmu tik ļoti galējību cilvēks, un ka reti izdodas tie smukie zelta vidusceļi. Ir vai nu superīgi mums, vai pilnīga drāma. Nu tas nav stabilu attiecību variants nevienam, nav runa par diriģentu, ir runa par mani un vispār!
Mani tuvākie draugi jau sāk kļūt pret šo visu mūsu drāmu pasākumu. Taisnība ir, ka enerģija tagad maksimāli ir jāvelta mūzikai un savas dzīves organizēšanai.
Tikai ko man ar tām muļķīgajām jūtām darīt? Tas ir tas vienmēr neatbildētais jautājums. Bijušo attiecību gadījumā pārgāja tikai tad, kad uzradās, lūk, šis stārs. Vai tiešām vienīgās zāles pret mīlestību ir jauna mīlestība?
Rīt uz Nīderlandi. Meklējam vokālo pedagogu. Palieku Māstrihtā līdz 6dienai, kur ir pirmais Kančeli projekta mēģinājums ar kamerkori Studium Chorale. Lai Dievs svētī manu pagātnes sevi, ka savlaicīgi pabraukāju pa atlasēm, tādējādi nodrošinot sev skatuvi un elementāru eksistenci, kā arī tos diriģentus, kas pat līdz šim, kad ir reāli pīkstēts, tomēr ir devuši iespēju.