Ir tā, ka neko par drāmām vairs nekomentēšu. Apnikusi pati sev ar saviem smagumiem, vēlmēm, izmisumiem, atbildības uzlikšanas uz vienu cilvēku, kurā gribas iemiesot draugu, vīru, ģimeni, visu to, kā it kā nav... apnikušas savas asaras, kuras ir vnk MOMENTĀ, kad tik vien nedaudz ar spalviņu tiek aizskartas kādas svarīgas tēmas.. Kad esam blakus, nu pilnīgi zaudēju jel kādu saprašanu un visu to, kas smuki intelektuāli izfīčots.
Interesanti, cik ilgi vēl. Viņš ir īpašs, bet arī jebkuram īpašumam ir robežas