Du überforderst dich Trāpīts. Es visu, nu reāli visu dzīvē ņemu par smagu un personisku. Pēdējā pusgada laikā jau 4. reizi esmu saslimusi - ok,ceru,ka šoreiz tikšu pa pāris dienām atkal uz kājām, bet.. tas viss,visas šīs drāmas, konflikti ar ārpasauli, pieaugoša vēlme izolēties, vienlaicīgi izmisums pēc tuva kontakta-jo lielāks izmisums, kad it kā ir un reizē visticamāk - bez perspektīvas - es reāli neesmu vēl sapratusi, ka atbilde uz visu ir mīlestība. Viena zuperīga meitene (lasīsi - sapratīsi :) ) atrakstīja par fantastisku konceptu, kas varētu būt atrisinājums visiem maniem jautājumiem- dvēseles draudzība un beznosacījuma mīlestība. It kā par to zināju, bet kā vienmēr, neatcerējos, kaut kāds Sokratvariants atkal. Es gribu izveseļoties. Garīgi, un tad nāks arī fiziski. Galu galā, vasarā taču jādrasē kokteiļkleitiņās! Es sāku gribēt arī bērnus. tik tālu nu esam. Aizmetņi tam bija pirms pāris gadiem, iepazīstot savu 2. mīlestību, bet ok, tad vēl biju tikko pāri 20, jauna un ar baigākajām cerībām karjerā. Tagad palēnām tuvojas 30, cerības it kā vēl ir, bet dažādu dzīves pavērsienu rezultātā, arī es sāku atjēgties, ka, iespējams, svarīgākais dzīvē varētu būt ģimene. |