 | |
|
Šo vasaru pavadu Kuldīgā pie Priedes. Jāsaka, kā ir... kad cilvēki reāli ir iemesti situācijā, kad jāsāk dzīvot kopā..., tu redzi, cik iekš vienas ģimenes var dažādas būt personības... Es neteikšu, ka man te ir viegli, taču esmu bezgala pateicīga par šo iespēju nebūt Rīgā, un, protams, visas Priedes ļoti mīlu. Tikai.. tas vairs nav TAS. Tas nav mierīgais, pieticīgais tētis... Mājās vairs nav klusuma.. Miera... To, kuru ļoti vajag un ļoti gribās... |
|
| |
|
Dzīvoklis kopš vakardienas ir izīrēts. Sajūta, atstājot svešus cilvēkus savās mājās, bija tiešām skumjas, ja ne pat bailīgas. Man ir jautājumi, uz kuriem es nezinu atbildes. Varu tikai cerēt, ka viss noritēs maksimāli sakarīgi un, ārzemēs esot, nebūs jāiet ar sirdi aiz neziņas vai problēmām, kuras no distances atrisināt grūti. Protams, jau pieteicās izpalīgi-kontrolētāji, taču.. tas viss vienalga ir neaptverami. Sveši cilvēki mājās... Man ir lieliskas draudzenes, Madara, Undīne, Katarina, kuras bija klāt, kad to patiesi visvairāk vajadzēja. Neko sakarīgu un lasāmu pašlaik nevaru uzrakstīt, |
|
