Mana dzimšanas diena bija tiešām superīga. Ilgi gaidīta diena, pirmkāŗt, jo bija Schutz-Monteverdi konsorta koncerts un tāda kā simboliska atrādīšanās Māstrihtas publikai, pēc gada prombūtnes. Un, par lielu brīnumu, pat neko daudz nesačakarēju un priekšnesums bija pieklājīgs. Arī otrais, kad izdomāju uz skatuves kāpt pēc vien 3 stundu miega, jo bija taču jāsvin tie 26 līdz 5.30 rītā. Bija ļoti forši pavadīt šo laiku ar Raimondu un Evelīnu, diviem superforšiem latviešiem. Lai kā ar tur beigās iznāca par politiskajām diskusijām, izdomāt, ka jāturpina svinēt un nav, ko niekoties ar Holandes nočņikiem, izvēle par labu LV balzāmam bija lieliska. Otrkārt, katra viesošanās Māstrihtā ir sirdi sildošs vai sirdi trīsējošs, ko ikreiz pēc Antverpenes pelēkuma jo sevišķi gaidu un gatavojos. Satikt draugus, satikt viņu, just, ka esi apritē un priecājies gan par sevi, gan apkārtni. Jāsaka godīgi, balss momentā atsakās normāli strādāt, esot atpakaļ, arī pārgurusi pēc dzīves vilcienā, bet jānodzied kkā rītdienas eksāmens. Eksāmenus, pateicoties esībai šeit, kaut kā vispār vairs neuzskatu par ko īpaši svarīgu. Ne tie tev dos darbu un ne tie vispār kādreiz ko patiesi nosaka. Nevienā acī manas atzīmes un papīri vēl nav palīdzējuši vai traucējuši auditionos. Nozīmīgi ir tas, ko tu uz to brīdi vari parādīt. Izņēmums ir iestājeksāmeni. Par to domāsim..nākampirmdien.
Secinājumi gan vieni: neatkarīgi no tā, cik daudz fiziskais ķermenis ir atpūties vai, gluži pretēji , noguris, tieši garīgais aspekts ir tas, kas tev dod draivu vai tieši pretēji, nosit to. Vari izgulēties kā lielais - ja neesi laimīgs, neskanēs. Un otrādi.
Liekas jau kaut kā, kopumā skatoties un nedaudz sērojot par savu izvēli, ka, bēgot no lāča , uzskriets vilkam. Daudzi gan te mierina, ka nekas nenotiek bez iemesla. Es gan to iemeslu vēl meklēju, zinu, ka, kas nenogalina, padara stiprāku, taču reti kas spēj sacensties ar to, kā lietas kārtojas te, Antverpenē. Es zinu, ka tas nebija variants, turpināt studijas Maas, taču kurš būtu domājis, kādās bezjēgas ziepēs iekulšos, atkratoties uz kaimiņvalsti. Nu neko . NU JAU VAIRS NEKO. Tipa tikai uz priekšu
Secinājumi gan vieni: neatkarīgi no tā, cik daudz fiziskais ķermenis ir atpūties vai, gluži pretēji , noguris, tieši garīgais aspekts ir tas, kas tev dod draivu vai tieši pretēji, nosit to. Vari izgulēties kā lielais - ja neesi laimīgs, neskanēs. Un otrādi.
Liekas jau kaut kā, kopumā skatoties un nedaudz sērojot par savu izvēli, ka, bēgot no lāča , uzskriets vilkam. Daudzi gan te mierina, ka nekas nenotiek bez iemesla. Es gan to iemeslu vēl meklēju, zinu, ka, kas nenogalina, padara stiprāku, taču reti kas spēj sacensties ar to, kā lietas kārtojas te, Antverpenē. Es zinu, ka tas nebija variants, turpināt studijas Maas, taču kurš būtu domājis, kādās bezjēgas ziepēs iekulšos, atkratoties uz kaimiņvalsti. Nu neko . NU JAU VAIRS NEKO. Tipa tikai uz priekšu