Kaut kā viss mainās,
kaut kā milzīgu nozīmību sāku piešķirt tētim, mājām, savējiem,
un kaut kā liekas, ka daudz labāk, jēdzīgāk ir vienai, nekā katru dienu nākt mājās no mūzikas skolas un sēdēt uz dīvāna ar vidusmēra boyfriendu, vai tupēt virtuvē, sagaidot holandiešu veci no darba ar vakariņām,
jebkurš, kurš ņem manu laiku*, reāli man taču nav vajadzīgs. Man tas viss vienkārši nav vajadzīgs. Es varu viena, vienalga kur, es varu pārvākties uz otru Eiropas pusi kaut rīt, ar šo vienmēr esošo atbalstu un saknēm no mājām,
es varu viena un varu to labi.
Es nesaku, ka nemīlu, es saku, ka man ir labi vienai.
Pēc divarpus gadiem nu tad beidzot !!!
*Laiks - vienīgā šīs dzīves vērtība, pastāvīgi slīdoša starp pirkstiem un nekad vairs neatgūstama
kaut kā milzīgu nozīmību sāku piešķirt tētim, mājām, savējiem,
un kaut kā liekas, ka daudz labāk, jēdzīgāk ir vienai, nekā katru dienu nākt mājās no mūzikas skolas un sēdēt uz dīvāna ar vidusmēra boyfriendu, vai tupēt virtuvē, sagaidot holandiešu veci no darba ar vakariņām,
jebkurš, kurš ņem manu laiku*, reāli man taču nav vajadzīgs. Man tas viss vienkārši nav vajadzīgs. Es varu viena, vienalga kur, es varu pārvākties uz otru Eiropas pusi kaut rīt, ar šo vienmēr esošo atbalstu un saknēm no mājām,
es varu viena un varu to labi.
Es nesaku, ka nemīlu, es saku, ka man ir labi vienai.
Pēc divarpus gadiem nu tad beidzot !!!
*Laiks - vienīgā šīs dzīves vērtība, pastāvīgi slīdoša starp pirkstiem un nekad vairs neatgūstama