No draugu un galvenokārt jau viņa pārpildītas Māstrihtas atbraukt atpakaļ uz savu t.s. jauno, vientulības piepildīto Antverpeni, ir tieši tā, ka, ienākot savā ar mantām piemētātajā istabā, kuras piemētāju aiz prieka steigas uz Māstrihtu, ir jāizplūst rūgtās un, šķiet, nedziedējamās asarās. Viņš bija mana svētlaime un augstākā pašaizliedzība |
Un ziniet, kā ir visrūgtāk raudāt? Ne jau tad, kad tevi sāpina, bet, kad tu esi sāpinājis |