Vispār ir bail par nākotni, pat ļoti, par vienatni, ne māsu, ne brāļu, un hrenovaja profesija, kur lai strādā, kā lai sevi vispār uztur, negribu es vēl Latvijas mūzikas skolās par 300eiro mācīt notis, nepatīk arī sava neiecietība pret tēvu, pret vienīgo tuvāko, bez kura es te vispār nesēdētu, Ilon, saņemies. |
Ar laimes kamolu kaklā pārlasu 2014. gada sākumu, arī tad es sēdēju viena pati istabā, Amsterdamā, pareizāk sakot, aiz laimes lēkāju pa gultu, sēžu jau es tikai tagad, tad man bija Meesters&Gezellen projekts, pēc tam drīza atgriešanās Māstrihtā, nu liela, liela mad love palasiet paši http://klab.lv/users/ilona_pop/2014/0 Vai http://klab.lv/users/ilona_pop/2014/0 Un arī visi ieraksti uz priekšu |
Likās, ka sapnis ir piepildījies.. ai, cik viss bija jauki, jaunā meitene.. :) |
Un vēl Toreiz bija bail iedomāties, cik skaisti būs pavasarī, iedomājieties, par ko bija jābaidās - lai tik nav pārāk skaisti priekš tās mazās sirsniņas.. bija. Viss bija :) mīļo dieniņ, cik tie laiki bija ideāli, un nevaru noliegt, to sapratu jau toreiz |
Šitā man bija un vairāk par visu pasaulē es gribu to atpakaļ Time goes slowly now in my life |
"Man jau patiesībā nekas daudz nav vajadzīgs.. 9h miega, brokastīs auzu pārslu putra, pusdienās spageti ar sieru, vakariņās dzērvenes ar medu un pūdercukuru - tātad bioloģiskās vajadzības; jāpadzied, jāpaspēlē, jāuzkāpj uz tās sasodītās skatuves tomēr - tātad mazliet sevis realizācijas; vide - Māstrihta; Rietumeiropa; kāds, pēc kura ilgoties - Mīlestība." Tikai kas tagad būs Māstrihtas vietā...? |