Dzīve starp šausmīgām dusmām, no kamola kaklā celšanās agri no rītiem, kad atkal, tāpat kā visu iepriekšējo gadu, neesi izgulējies, līdz izmisīgai vēlmei tomēr samierināties ar visu aizvainojumu un aizbraukt no Māstrihtas civilizēti, nu zajebala jau šītā dzīvot, es jums saku pavisam godīgi. Bet ko nes jauna dzīve no nulles citā valstī, to gan es jums nevaru pateikt, un arī tas ir... nu neesmu es piedzīvojumu cilvēks. Man vispār vienkārši gribas mieru |
Vai es jau teicu, cik labi, ka te ir Anastasija? Mēs vispār tā mierīgi varētu dzīvot, kopā |
Dusmas, es saku, nu nenormālas, 1,5 gads jau ir tā bišku laiks, kamēr sakrāties |