| |
| |
|
Sakarā ar iepriekšējo ierakstu - nu teiksim, kā ir- šoks. Biju sarakstījusi drausmu sāpju vēstuli jau. Da ne par neatbraukšanu uz Rīgu un kārtējo neizdarību (lasīt - negribēšanu, jo viss ceļas tieši no tā), bet par visu pusotru gadu, un arī tagad reizēm organizēšanas prieku te aizēno joprojām iekšā esošās sāpes, tik tālu nu mēs esam, un vispār tieši tik tālu mums arī ir jābūt. Skrienu pa centru, runājām 2dien, šis brauc jau 7dien, organizējos, kur lai viņu ved, kā lai visu smuki, |
|
