Let it fade away
Istabas biedrenei atskanēja, šī dziesma bija topā, kad tikko ar viņu iepazinos,
jau teicu - mūzika man ir nepieciešama kā ēst, ja man ir slikti, man vajag, lai to ilustrē, tāpat arī, kad ir labi. Jā, tas nozīmē, ka attiecīga mūzika padara brūces vēl sāpīgākas, taču arī prieku vēl lielāku. Kad svētlaimē eju pie viņa, no savas mājas līdz viņējai ir 5 minūtes kājām, ir noteiktas dziesmas, un kad ārprātā raudu, tad atkal cita playliste. Džordžs Maikls, piemēram, man visu mūžu asociēsies ar mūsu pirmo laiku pie kamīna, ar vīnu, pirmais skūpsts, savukārt Arvo Perta "Spiegel im Spiegel" vispār ar-viņu. Kad pirmo reizi pie viņa iegāju, tā arī tagad skaistos brīžos viņš par fonu izvēlās tieši šo. Nu ko tur daudz. Nu ko lai tur saka...
Kad esmu viena, gribu, lai mūzika ir ar mani. Kad esmu ar kādu kopā, tad arī.
Tā ir tā lielākā dzīves laime un krāšņums - mūzika. Un ne tikai klasiskā. ar klasisko reizēm vienkārši nepietiek