Nu reiz patiešām viss ir....
bet biju Latvijā, sazāļoja, vēl 2 nedēļas līdz bakalaura beigšanas eksāmenam.
Es nevaru izteikt, cik ļoti pateicīga esmu par labiem cilvēkiem apkārt.
Bet viss, kas ir prātā, ir viņš, taču es jau dziedu, jau arī guļu, pateicoties vizītei Latvijā,
bet es gribu pie viņa, un man liekas, ka tas nekad nepāries,
un ir skumji apzināties, ka cilvēks atkāpjas, kaut tas, protams, ir vienīgais pareizais solis laikam.