Paldies par lieliskām dienām, jo tās piepildītas ar mūziku un tālumu no Māstrihtas, vientulības. Padziedajām TV, forši ir, ka Nīderlandē runā par Baltijas valstu kora dziedāšanas tradīcijām, piemin Dziesmu svētkus, mīl Arvo Pertu... Kaut kas jau te tomēr ir.
Pirms uziešanas uz skatuves otrā koncertā parādīju skābu seju, uznāca kaut kāds sviests, nu ko lai dara, ka depresija pa visām vīlēm lien ārā, pat tad, ja esi pārlaimīgs, ka vari dziedāt Rahmaņinovu ar Cappellu, tagad kožu pirkstos,
cilvēki, nevienu neinteresē tavas sāpes, kuras vispār ir tevis paša darīšana un kurām ir tiesības transformēties tikai pašā mūzikas momentā, nevis pirms vai pēc. Ir Jāmirdz. Pilnīga pārliecība.
Nekas, mācāmies. Citreiz toties neatkārtosies. Kā citādi pa īstam ko apjēgt, ja ne kļūdoties.
Kad grimējies pie spoguļa ar profesionālajām dāmām, saproti, cik esi jauns, un cik tas viss tomēr ir skaisti un viss īstenībā atrisināmi, ja esi patālāk prom, nu kaut vai Amsterdamā, ta īstenībā pofig, kur, tikai prom un lai ir ko darīt...
Nudien liels paldies, ka bija iespēja pārliecināties arī par: trakākā vientulība nav tad, kad tev neviena nav. Tas vispāŗ ir panesami, ja ir normālas intensitātes darbs un tādi viļņi kā mūzikā. Sūdīgākais variants ir tāds, kā te pēdējā pusgadā mīļajā, mazajā, bet jau pārāk sāpīgā paliekošā Māstrihtā, kur pa naktīm bija drausmīgi jāraud, nē, nu bezmaz katru nakti, jādzīvo no vienas tikšanās uz otru, bez izejas un sajēgas iespējām, gribot atstāt un upurēt visu tam kādam, kas licies tas ideālais un vienīgais.
Mīlestībai nav jābūt piepildītai konkrētas personības formātā
Pirms uziešanas uz skatuves otrā koncertā parādīju skābu seju, uznāca kaut kāds sviests, nu ko lai dara, ka depresija pa visām vīlēm lien ārā, pat tad, ja esi pārlaimīgs, ka vari dziedāt Rahmaņinovu ar Cappellu, tagad kožu pirkstos,
cilvēki, nevienu neinteresē tavas sāpes, kuras vispār ir tevis paša darīšana un kurām ir tiesības transformēties tikai pašā mūzikas momentā, nevis pirms vai pēc. Ir Jāmirdz. Pilnīga pārliecība.
Nekas, mācāmies. Citreiz toties neatkārtosies. Kā citādi pa īstam ko apjēgt, ja ne kļūdoties.
Kad grimējies pie spoguļa ar profesionālajām dāmām, saproti, cik esi jauns, un cik tas viss tomēr ir skaisti un viss īstenībā atrisināmi, ja esi patālāk prom, nu kaut vai Amsterdamā, ta īstenībā pofig, kur, tikai prom un lai ir ko darīt...
Nudien liels paldies, ka bija iespēja pārliecināties arī par: trakākā vientulība nav tad, kad tev neviena nav. Tas vispāŗ ir panesami, ja ir normālas intensitātes darbs un tādi viļņi kā mūzikā. Sūdīgākais variants ir tāds, kā te pēdējā pusgadā mīļajā, mazajā, bet jau pārāk sāpīgā paliekošā Māstrihtā, kur pa naktīm bija drausmīgi jāraud, nē, nu bezmaz katru nakti, jādzīvo no vienas tikšanās uz otru, bez izejas un sajēgas iespējām, gribot atstāt un upurēt visu tam kādam, kas licies tas ideālais un vienīgais.
Mīlestībai nav jābūt piepildītai konkrētas personības formātā
Paldies. Tagad ir jāskatās, ko un kā tālāk.