Carpe · Diem

Īstenībā L ir reāli nelaimīgs cilvēks,
reizēm nezinu, ko žēlot, sevi vai galu galā tomēr viņu,
kaut kas dzīvē palicis tomēr tik ļoti nesaprasts,
jeb, lēnām nāk sapratne, un rodas pretreakcija - īgnums pret to (mani) kas tev atgādina par tavām izvēlēm

Panikas (es teiktu- vientulības) lēkmes, nevar paelpot, bet tā viss normāli,
laikam jau jāiepazīst arī šādas dzīves puse,
visskumjākais moments gan ir, ka esi viens pats svešā valstī un tam, kuram šādā situācijā gribētos zvanīt visvairāk (t.i., viņa godībai, pašam lēkmju daļējam iemeslam), nevari to darīt. Skumji, ka esi tālu prom, bet tikko atcerējos Kates teikto pirms pāris gadiem: "Man reizēm paliek skumji un es gribu mājās, jo šķiet, ka tur mani sapratīs. Tad atjēdzos, tieši tur visvairāk nesapratīs."
Tip cīnamies, ja?