Carpe · Diem

Tonnām domu, pāŗdomu, zilu riņķu pēdējās dienās un vispār pēdējā laikā,
runājam par mīlestību,
Judith teica,
ka vispār esot absurdi, ka cilvēki ir pa pāriem,
un nesaprotot, kāpēc ir jāieciklējas uz vienu,
un vispār kāpēc ne mīlēt visus,
Tad vēl palasām šito- http://markmanson.net/love,
zili riņķi,
kad beidzot kaut kas atrisināsies?

Īstenībā būtu tik daudz, ko teikt, tik daudz, kā rakstīt,
vienlaikus mainījies nav itin nekas, vienkārši galvā parādījusies apziņa, ka vajag dot vietu arī citiem,
pat zināma gatavība to darīt,
taču par nākotni joprojām ellē ratā neko nevar zināt, kas tā vispār par dzīvi, mani nesaista nezināmā nākotne, ja būtu zīlniece, kas man pateiktu, kas un kā būs, es būtu vairāk kā laimīga,
jo man gribas stabilitāti. Jā, es strādāju, bet man gribas stabilitāti, ko es varu darīt, ka 24 gadi ir tikai 24 gadi...
Nu reiz tā problēma ar veco dvēseli (tā nudien jūtos) jaunā fiziskā ķermenī ir nevis priekšrocība, bet tie fiziskie 24 bremzē, jo manā vecumā sagaidīt un gribēt to stabilitāti ir vairāk, kā naivi, vai ne?
Tā nu es te cīnos. Starp garīgā un fiziskā nesaderību