Es viņam iedevu paklausīties Dimiteru, nu to, ko ar mammu klausījāmies, Pasaule ir tāda skola un Glāze ūdens
raudāju viņa rokās,
7 gadi jau pagājuši...
Skrituļoju vakar uz savu jau iemīļoto vietiņu Māstrihtas nomalē pie upes, tur ir soliņš, uz kura sēžot/guļot jūties kā zem lielas debess bļodas,
i izraudāties, i pasmaidīt, i padomāt un vispār atkal atcerēties, ka jāpriecājas par šo īso dzīvi,
un jāmet nost egoisms,
galvenais, lai viņam ir labi.
Tā, starp citu, laikam ir mīlestība.