Carpe · Diem

Gribas dzīvot tā, lai nebūtu laika rakstīt tonnas dienasgrāmatās, vien pieminēt tos cilvēkus, kas dzīvi un Latviju dara īpašu:
Tētis, tante, Eiženija, Anastasija - tās ir piecu dienu Latvijā prioritātes, un tie, kas atgādina, ka neesmu pavisam viena šajā pasaulē. Kā reizēm gribas raudāt aiz laimes par šādu atgādinājumu... Svētdien ar Anastasiju fočējāmies, pirmdien abas aizbraucām pie Priedes uz Kuldīgu apskaidroties, šodien ar Eiženiju stacijas pulksteņa augšā pārrunājām visu, un vispār jau būs mazliet smagi braukt atpakaļ.
Bet ir jācīnās. Un laikam šoreiz tā, kā vēl nekad.
Atbraucu uz Latviju, lai izvēdinātu galvu. Lieliskas piecas dienas ceļā atpakaļ uz to laimīgo meiteni

Ir jau, ir bišķiņ skumji atstāt Rīgu,
Eiženija šodien nopūtās: sasodīts, kāpēc vispār ir tā, ka ir jābrauc prom?
Ir un viss. Kad esi prom un dzīvo to dzīvi, nav laika par to daudz domāt un pārdzīvot, pietiek jau ar turieni,
bet atbraukšana uz Latviju vienmēr nozīmē ūdeņu sašūpošanu. Un ko tur noliegt,
Māstrihta liekas tik, tik skaista galvenokārt jau to silto roku dēļ...
Par kuru eksistenci vienkārši ir jāpriecājas un jāpateicas.
Lai nu katrai tā... :)

Reality is an illusion,
what we experience is only real.
21. oktobris, tad beidzot pienācis laiks saprast šo vienu no tūkstoš gudrībām, ko krāju worda failā (savas pārdesmit lappuses savākušās)

Lai gūtu baudu, saprāts nav vajadzīgs. Pie tā arī paliekam