Carpe · Diem

Ar cerību uzticēties, ka viss nenotiek tāpat vien,
un ka vienkārši šīs nav beigas starp rindiņām.

Bet ārpus manas dzīves centra - sirsniņlietām,
protams, ka mēģinu izbaudīt Latviju, pagaidām gan tikai pa Rīgu sanācis, taču uz ritens ir vairāk kā ok, nobraukti jau nesaskaitāmi kilometri, vakarus pavadu pie Daugavas, pie Swedbank vai AB dambī, gaidu saulrietu, skatos debesīs, lūdzos, lai kāds man dotu vairāk prāta un sajēgas neko šādi nečakarēt,
gribu jau aizbraukt arī uz Kuldīgu pie Priedes uz dieniņu,
un, kad viss būs kārtībā, arī uz jūru, protams. Satieku draudzenes, es saku, pati šokā, ka gandrīz neviena diena vēl nav bijusi neaizpildīta ar draugiem, kur viņi tik daudz saradušies jeb - saglabājušies?
Pateicos par visu, kas man ir, un katru vakaru sūtu milzīgas pateicības domas debesīs par pagājušo gadu Māstrihtā, more specific, protams, par to vienu, īpašo. Pat, ja es būšu par jaunu, talantīgu vai nestabilu, viss, kas jau IR bijis, ir fantastiski. Tie ir bijuši skaistākie mirkļi manā dzīvē, un katrai sievietei varētu tikai novēlēt ko tādu piedzīvot.