Carpe · Diem

Paliek pat baisi, cik ļoti redzu viņā to visu, ko jebkad kādā vispār vēlētos redzēt.. baisi, mīļie, tas patiešām ir baisi, cik labi ar viņu jūtos. Cik ļoti tur ir VISS...

Siltās februāra dienās, no kamerkora projekta brīvajā laikā viena pati staigāju pa Amsterdamu, apstājos uz tiltiem, ūdens viz saulē un šķiet, ka tikko vēl ar vecākiem Jelgavas pļavā netīšām no rokām izlaidu hēlija balonu un milzīgi pārdzīvoju - uz kurieni tas balons aizlidos un kā viņam klāsies..
Ikkatrs skaists un tīrs kadences noslēgums dievišķīgā mažorā kamerkorī..
Markt laukumā Māstrihtā ar meitenēm siltā naktī uz pilnu klapi laižam "Hey there Delilah", kaut kāda ārprātīga brīvības un jaunības sajūta..
Bieži, esot konservatorijā, kāpu uz aiz-konservatorijas paradīzi sēdēt un gulēt uz soliņiem saulītē, vērot upi, pīles, vizošo ūdeni (Māstrihtā un Amsterdamā tas viz dažādi) milzīgā pateicībā par šo visu..
Dubras "Lūgšanā" mēģinājumā ar Eiženiju mūsu LV mūzikas koncertam, nu tāds laimes un pateicības kamols kaklā, ka nevar, nu nevar padziedāt..
"Denn der Herr hat ein Reich und er herrscht unter den Heiden" Mendelsona apstiprinošais noslēgums..tik spēcīgi par visu..
Lietains jūlija vakars, braucu ar skrituļslidām, sēžu pie upes, skatos debesīs, raudu, "Das Universum dehnt sich aus"..
7. novembris, satikšanās, skūpsts uz lūpām, atvadoties, ne no kurienes, pilnīgs zibens (un viņš domā, ka es tur kaut ko noorganizēju.. :) ), un viss man bija skaidrs jau no tā mirkļa,
Ja saskaitītu tās pie-konservatorijas pavadītās minūtes, stundas, tur varbūt pat sanāktu dienas...gaidot..sirds palēkšanās pie jautājuma "Time for a coffee?",
Nepārejošs šoks par sevi, cik ļoti māku to visu slēpt,
Vakariņas uz jumta terases, vīns pie kamīna līdz 5 rītā, sarunas, blakusbūšana, ikkatrs mirklis,
kamols kaklā ejot mājās (jā, arī tas pieder pie visskaistākajiem mirkļiem... jo ir, NO kā iet!)
Mans visskaistākais dzīves gads. Holandē.