 | |
|
Vakardien konservatorijā bija izlaidums. Sasodīts, nākamgad jābeidz bakalaurs un jāsēž uz tās skatuves. Jābeidz.Bakalaurs. Vispār jau tāda mazu joku apziņa, a vienalga visas sirsniņlietas pašlaik liekas svarīgākas. Jāraud, jāsmejas un jālaimējas par tām, nevis par kaut kādu tur noslēguma gadu. Njā. |
|
| |
|
Vispār man nebija ne jausmas, ka visi tie meitenes izgājieni konservatorijā ir TĀ piefiksēti. Un bišku jau ar pāršauts pār strīpu bija gan. Ja tev pretim atrodas pieaudzis cilvēks, tad tu mācies, mācies un vēlreiz mācies, izdari secinājumus un ej tālāk. Galvenais, neaizbiedēt ar savu jaunību. Kura, starp citu, ir jau pārāk acīmredzama uz šī pieredzes fona. Pašlaik pietiek būt jaunai. Pats grūtākais ir neatklāt kārtis un izlikties, ka viss ir virspusējāk, nekā patiesībā ir...turpināt balansēt.. vai vajag, vairs nezinu. Jāsaņemas pirms aizbraukšanas, tas gan. Jāatstāj tā sirds paradīze uz mēnesi tā pa smuko un mierīgo. Bet tagad vēl projekts. Visa nākamā nedēļa ar kamerkori Utrehtā. Jūtu, mūzika un cita vide atkal palīdzēs mazliet paglābties (uz pāris stundām dienā, būsim godīgi), veidojot distanci pret pašas gribu un reizē- perfect timing. *kad tā palasa, kaut kādi ķeceru gājieni, ne dzīve. Bet tā tas reizēm pieaugušo pasaulē notiek. |
|
