Carpe · Diem

No trīs stundu sarunas skypā ar manu mīļo Anastasiju (kā pietrūka!) ir izbirušas pērles un dārgakmeņi vismaz pāris nākamajiem dzīves gadiem. Pavisam negaidīti un nopietni.
Bet tās idejas un atziņas gan jāatstāj pavisam privātiem pierakstiem, dzīves tāfelei un ikvakara domu sūtījumiem debesīs.
Varu teikt tikai vienu: neticami. Tagad tikai no sirds ar ticību jādod iespēja dzīvei pierādīt, ka viss, viss, viss ir iespējams.
Un ir, starp citu. Apskatieties kaut vai pāris ierakstu iepriekš.

Anastasija ir diezgan unikāls cilvēkbērns. Atskārtu to šovakar. Šī jaunā sieviete rūpējas par māju un savu draugu. Viņa izskatās lieliski, rūpējas par sevi. Viņa mācās dziedāšanu un vēlas sevi realizēt uz skatuves. Viņa vēlas ģimeni un bērnus. Viņa vēlas, lai visi cilvēki vienkārši būtu paēduši un laimīgi. Viņa saprot dzīves pamatvērtības un meitenei ir skaidra vīzija par to, ka vecumdienām ir jābūt tavam skaistākajam laikam ar iespēju pavadīt savas dienas ar mazbērniem, bērniem, znotiem un vedeklām, un brīvajā laikā nodarboties ar sen ilgotajiem hobijiem.
Skatos uz viņu webkamerā un saprotu - ir gods būt šādai meitenei par draugu.
Un es zinu, ka, lai nu kam, bet viņai izdosies.

Nu Štrauss, kā vienmēr, izsaka visu maksimāli skaisti. Kā vispār var kaut ko tādu viens cilvēks uzrakstīt...