Carpe · Diem

Viņam rūp un nekas tā vienkārši nepārraujas
Milzīgi atvieglota nopūta, un tas ir labākais, kas pašlaik var notikt.
Un es arī zinu, kā gaidīt.

Cilvēki te ir fantastiski. Pat manai dziedāšanas (!) skolotājai (!) ir iekšā šo visu atbalstīt. Neviens taču konservatorijā nav akls. Un man ir galvenais, lai padomus dotu ne jau tur meitenes bez kādas sajēgas, bet tieši tie, kuri kaut ko saprot no dzīves.
ES MĀKU GAIDĪT,
un gaidīšu tieši tik, cik nepieciešams. Ja tas ir nākamais gads, lai ir. Ja tie ir nākamie pieci, lai ir.

"Maastricht, I WILL FUCKIN' MISS YOU!"
Šādus tekstus lasu facebookā no studiju beidzējiem, nu nekādi joki, atkal kā zibens iesper, ka negribu, negribu, negribu no šejienes prom, vēl šonakt sēdēju pagalmā, laimē skatījos zvaigznēs,
Šodien saņēmu oficiālu vēstuli par uzņemšanu 4. kursā. Vēl vismaz viens gads šajā mazajā paradīzē. VISMAZ

Parīt Fede, mana tuvākā draudzene šeit, brauc atpakaļ uz Romu. Sasodīts, nupat taču abas atbraucām un sprauslājām introduction days ar ziediem matos, purpinot, ka vajadzētu iet uz kondženi mācīties, nevis skraidīt apkārt pa pilsētu, spēlējot spēles. EH. Šis gads ir tikpat kā pagājis... vēl klavieru eksāmens, jāizveido studiju plāns nākamajam gadam, visas formalitātes, un tad viss ar Māstrihtas skolu šogad.

Bet par daudz smaidīt vēl arī nevajag,
nedrīkst tik ātri likt aizmirst asaras,
un jāturpina tomēr arī tas deguns grīdā mazliet. POLITIKA
Viss šeit ir daudz nopietnāk un tālredzīgāk, kā visa pasaule domā kopā.