 | |
|
Šodien raudāju uz pleca konservatorijas dežurantam, dievīgajam Tio. Viņš te strādā 30 gadus, un par manu ar viņu situāciju zina, nojauš, jūt daudz vairāk nekā es. Tio mani atcerēšoties visu dzīvi un es viņu pilnīgi noteikti arīdzan. Fantastiski cilvēki šeit ir. |
|
| |
|
Nu ko. Pateicos par tiem skaistākajiem mirkļiem dzīvē. Vairs jau nav atlicis, ko raudāt, tāds savāds vieglums un pateicība par atklātību. Ziniet, ir vēl pasaulē normāli vīrieši. Par to tad arī paceļam ūdens glāzi. Paldies par visvisjaukāko laiku dzīvē. |
|
| |
|
"Piliens sašķeļ akmeni ne ar spēku, bet bieži krītot." Pienākusi reiz nu dzīvē tā situācija, varbūt visi nākamie gadi, kad šī Priedes pērle nu ir moto, kas jākar pie sienas, katru dienu sev šo atgādinot. |
|
