Carpe · Diem

Tagad tik daudz kas no Priedes ir atkarīgs,
viņa ir vienīgais cilvēks šajā pasaulē, ko var ņemt par pilnu un uzticēties. Un tētis, protams. Bet sirsniņlietas ir sirsniņlietas.
Bet visas pārējās - draudzenes, meitenes... aiiii. Šādos brīžos, kā šis, kad patiesi nepieciešams eksistenciāla rakstura padoms, saprotu, ka man nav neviena drauga, kurš vispār varētu atbildēt. Tik daudz jauku cilvēku apkārt, bet nevienam nav TĀS dzīves pieredzes.

Šo visu mazohismu vajadzētu un jau sen vajadzēja izbeigt.

Es klavieru eksāmenā spēlēšu kā vēl nekad. Mans vidusskolas 10nieks uz tā fona būs blāva atblāzma no tā, kas sirdij un pirkstiem sakāms tagad.

Randomā facebookā uziets dialogs no kāda klarnetes studenta posta un kāda skolotāja komentāra:
- "Life is beautiful, it's true. I learned about it from 3 half years in Maastricht."
- "You know Kohei...because you are the centre of your life. That's why."

Lasu te mūz. vēstures pierakstus, šad tad jau arī jāpamācās, rīt kondžene grib apskatīties, kuros gados mani salikt pa visiem priekšmetiem, kas nākamgad vienā gadā jāīespēj,
par Šopēnu rakstīts: "Romantism - finally I have an opportunity to show my emotions!",
nu tad patiešām lai tas klavieru eksāmens 1000kārtīgi apstiprina to, ko, starp citu, varbūt nevajadzēja atklāt vakar,
bet izlietu ūdeni nesasmelsi. Asaru daudzums mājās mērāms tonnās, ārpusē esot, smaids un viss kā parasti.

Un tā visu dzīvi. Sevi jābremzē. Tie sākumi vienmēr ir viskriminālākie, visvairāk asaru un emociju, kamēr nedabū.
Es nezinu un negribu zināt, kā ir ,kad nedabū. Pieņemam, ka viss nākamais gads būs šāds - lai jau ir, tikai, lai paralēli var arī kaut ko izdarīt, pamācīties, un impress, impress, impress,
šodien sapratu, cik vien var, ārpus Māstrihtas. Ļoti gribētos bišku Ķelni.

Tik ļoti nomākušās pelēki melnas debesis neesmu redzējusi sen, pilna istaba ar lapām no vēja caur atvērtu logu.