Pirms gada skatījos mājās Eirovīzijas finālu un biju sajūsmā par Holandi, un kā reizi tad jau biju saņēmusi atbildi, ka varu braukt uz turieni braukt Izmisums par neziņu, ko darīt, bija vairāk kā milzīgs, klausījos Anouk "Birds", atklāju Anouk kā tādu, raudot staigāju pa Uzvaras parku ar "I don't know nothing" ausīs, un tā mistiski likās, ka tajā visā kaut kam ir jabūt. Vakardien bija vislabākā Eirovīzijas skatīšanās ever. Māstrihtā. Cik nu mani tur vispār kaut kas spēja interesēt un cik vispār kaut ko redzēju. Ir pagājis gads. Es nespēju noticēt par šo visu |
Oooh skies are black and blue Thinking about you Here in the calm after the storm |
Es vakar neticēju savām ausīm, kad viņa stereo atskanēja MAYBE , kas, izrādās, viņam ļoti patīk Uzaugu ar šo dziesmu, kaut kāda sirrealitāte |