| |
| |
|
Es patiešām nezinu, ko domāt, staigāju apkārt, Māstrihtā šodien +18, vīkendā sola +22, mūzika ausīs, es vienkārši nezinu, ko domāt. Tikai to, ka: ŠĪ TAD ARĪ IR TĀ LAIME. |
|
| |
|
Nu un kad atkal par daudz to expectations, tad ej pēc kondženes modernās operas kājām mājās, nepaliec uz nekādām tur svinēšanām, jo tu zini, ka vienīgais, kas tev patiešām uz to brīdi ir vajadzīgs, ir pastaiga siltā vakarā, vienai ar mūziku ausīs, jo mūzika vienmēr pasaka visu, un viss skan īstajā brīdī (zinu, ka nomiršu, nebeidzot šo fenomenu apbrīnot), šoreiz skanēja "You can tell me everything, it's gonna be fine, you're gonna be mine". Tad pieturēsimies pie tā pēdējā it sevišķi. Neatkarīgi ne no kā. |
|
| |
|
Par mūziku ausīs runājot, šodien stāvēju pie konservatorijas upītes, ausīs Rahmaņinova 2. simfonija, Adagio, kaut kas dievišķīgs, ausīs kādu ceturto reizi pēc kārtas un piektajā viņš nāca, un es ar perifēro redzi redzēju, ka viņš nāk, izlikos acīm ciet, jutu, ka viņš pienāk, es tik ļoti gribēju noturēties ilgāk, lai viņš vienkārši ir blakus, domājot, ka es nezinu, bet es nespēju. Nespēju nesākt smaidīt un izlikties, ka vai - atvēru acis. Tādas tās manas grūtās dienas un nesaņemšanās:) |
|
