Carpe · Diem

Ne tikai svētsvinīgi nolasīju uzrakstīto uz lapiņas (ko es tiešām izdarīju, pie tam divos eksemplāros- vienu datorā un otru ar roku, lai pirms iešanas var pārlasīt!), bet arī atstāju lapiņu. Ieinteresējās.
Cik labi, ka uzrakstīju.
Tagad es neko nesaku. Ir tikai divi naktī, esmu tikko pārradusies mājās, pēc vēsas pastaigas dievīgs silts šokolādes piens (tas sāk ar mani būt bieži jo bieži..)
vienkārši redzēsim. Kas un kā.

Galvenais, normāli tomēr arī mācīties, koncentrēties projektiem,
brīžiem jau par traku tā sēdēšana uz vecās bāzes aiziet. Ļoti viegli pierast pie šādas paradīzes.
Ņemot vērā pieredzi ar dzīves likumsakarībām, zinu - tiklīdz vēl nopietnāk sākšu strādāt,
atrisināsies arī viss pārējais. Jo sēžot un gaidot, un izlaižot to, kāpēc vispār es te atbraucu at first place,
točna nekas nebūs.
Tikai uz priekšu.
Arlabunakti, skaistā pasaule.

Un ja tur stundu neatbild,
visādas bailes par visādām pagātnēm,
nēnē, man vienreiz šitas jau ir bijis, otrreiz šis siers nav vajadzīgs.
Nav taču?!
Nav, ko pieķerties. NAV.
Un vispār, ko es tādu nogrēkojos savā iepriekšējā dzīvē?

Atceries,
tikai sev,
tikai tā var normāli, veselīgi dzīvot,
nu cik to var atgādināt.