Carpe · Diem

Atkal vilciens uz Amsi, un šķiet, ka šī būs garākā pusotra nedēļa prom no Māstrihtas ever.
Nu tas ir ārprāts. Projekts taču, a es skaitu dienas.

Man JAU visa pietrūkst,
nē, nu goda vārds, te ir čau. Atkal jāsaka, ka es nesaprotu, kā vispār tā ir sanācis.

Goda vārds, man ir reāli bail pat iedomāties, kas būs pavasarī. Tas siltais pavasara gaiss, gaišās dienas un vakari, Māsas upe, parki, aiz-konservatorijas paradīze.. kunga radi. Man te visi Māstrihtas veterāni saka, ka in spring everything here gets crazy.
It kā jau tagad nebūtu pietiekama crazyness galvā..
Ar katru dienu mana mīlestība pret to pilsētu sauktu par Māstrihtu, un visu, kas tajā notiek,
aug augumā.
Vakar vienos naktī ēdām vakariņas ar Evu, apraudājos aiz laimes, par sevi, par viņu, par mums, par VISU.
Biedējoši.
Un tik skaisti... viss ir tik skaisti...

Ai, nu tā jau tiešām paldies jāsaka, ka iet vaļā projekts, neaizstājama pieredze būs, tagad bez brīvdienām 10 dienas rukājam 10.00-17.00. Interesanti pačekot, kā balss turēs. Visu Holandi izbraukāsim, Putniņš pie stūres, cilvēki no Nīderlandes kamerkora un Amsterdamas kapelas arī. Protams, ka paldies!
Sēdēju šodien mēģī, sapratu, ka, loģiski, viss atkal sakritis ir īstajā laikā. Kad pārāk sāc aizdegties, vajag tomēr kur aizbraukt, izvēdināties, cool down. Paskatīties no malas uz visu, pabūt citos cilvēkos.. negribas, bet vajag. Izmantošu šo laiku mēģos un vakaros tikai sev un ar sevi. Un pa naktīm miegam, daaaudz.

Vienīgais, tas vienīgais, kas patiešām satrauc, ir komunikācija ar mājām un visa tā sasodītā situācija, par kuru runāju jau pirms gada. Žēlums mijas ar neiecietību un, protams, mīlestību,
bet jāsaka, ka visvieglāk ir komunicēt nevis katru dienu, bet vismaz pārdienas, ja ne vēl retāk.
Lieki piebilst, ka tā nedēļa martā Latvijā ir nevis tāpēc, ka gribu, bet tāpēc, ka vajag. Protams, ka gribās satikt savu tuvāko, bet tas patiešām nes līdzi veselu vezumu smaguma. Negribu.NEGRIBU.
Sajūtu mīšanās ir milzīga.