Carpe · Diem

Reizēm gribas tā, ka sāp,
un tā ir tā lielākā šejienes skola. Gribēt veselīgi un būt sev. Gāju šodien pastaigāties gar burvīgo upi pie konservatorijas, uz tāda kā liela paaugstinājuma, no kura var redzēt visu parku, viena pati, smaidu par pārīšiem, ausīs Lana Del Rey un vēl visādas gudrības, saule spīd, cik skaisti viss, tā būs mūsu pavasara mīļākā vieta. Un vispār nevaru sagaidīt burvīgo Māstrihtas pavasari. Tāda sasodīta laime par VISU.

Vai tik nebija pagājušā gada pavasaris, kad sāku burbuļot par to, ka jānomainās sejām apkārt, ka tik daudz kas ir izsmelts, neinteresants, it kā ar laiku kļuvis mīļš (jo pie visa pierod), bet.. diemžēl ne-attīstošs, uz priekšu nevedošs? Ka mans ideālais draugu loks sastāvētu no vecākiem cilvēkiem par mani?
Attapos Māstrihtā, virtuvē runājot ar Evu (28) par dzīvi un klausoties, un mācoties, mācoties, mācoties. Mums te daudz tādu sarunu. Tik daudz te visa kā.
Es pilnīgi noteikti neticu nejaušībām.

Ja gribas šokolādi, tad pietrūkst mīlestības. Saprotat taču, vai ne?
Tikko apēdu visu Laimas tāfelīti.