Carpe · Diem

Atkal viss tipa nejauši uzkrīt, piemēram,
Vinnijs Pūks labi pateica: 'How lucky I am to have something that makes saying goodbye so hard'
Šito teikšu noteikti pēc laiciņa pavadīšanas ar tēti.
Šodien jau mājās,
daram tā: izvēdinam galvu un braucam atpakaļ. Clear the head no visām sirsniņlietām, kuras nu jau nu jau vai ta neiet par traku- tas pašlaik galvenais.
Cik ļoti negribējās braukt, tik ļoti ir iemesls tomēr to darīt.
Tētis, Eiženija un tie pāris draudziņi, un vēl Ziemassvētki. Var jau aizbraukt.
Tiekamies.

"Es tik ļoti priecājos, ka esi atpakaļ, tu esi vienīgais normālais cilvēks Rīgā".
Vispār trakoti skumji, ka jāklausās tādas lietas jau pirmajā vakarā Latvijā. Šovakar sazinājos ar trim cilvēciņiem, prioritārajiem satiekamajiem - divām draudzenēm un Eiženiju, un visiem viss ir reālā .... Un visiem šķiet, ka arī ŠEIT viss ir reālā... ...
Un vēļ vakar sēdēju ar Beāti un Evu virtuvē, zirgojāmies, priecājāmies, protams, pasūdzējāmies, bet tas viss ir citādi. Te tās skumjas un notiekošais ir drausmīgi dziļā līmenī. Tas kontrasts ir nenormāls.
Ehh. Skumji. Tas ir skumji.
Šķiet, ka mana galvas iztīrīšana robežosies ar reālu cilvēku turēšanu.
Tā jau ira. Viss, kas aiz tevis paliek, ir tas, ko tu esi devis citiem. Tad nu atiet ūber optimistiskais pusmēnesis Latvijā.
Un vienlaikus.. lidoju šodien, skatījos oranži rozā saulrietu virs tumši ziliem mākoņiem, un, tāpat kā jau ikvienu dienu Holandē pēdējā laikā, jutos laimīga un pateicīga. Par visu.
Tagad paskatīsimies, vai šis pusmēnesis to nenogalinās. Man jau gan šķiet, ka ne tuvu vairs ne. Ne tuvu vairs nekas manī nav tā, kā agrāk.