Carpe · Diem

Varbūt tiešām mēģināt jogu,
bet varbūt pietiek ar pozitīvo domāšanu un elpošanu.
Da nez. Sen nebija raudāts, uzrakstīju dziedāšanas skolotājai vēstuli, atklāju visas kārtis. Ceru, viņa mani sapratīs. Ja jau saprata stundā, tad sapratīs arī rakstos. Ne katru dienu gadās tādi lieliski cilvēki tavā dzīvē.
Kaut kā baigi negribas vairs raudāt. Paraudāju, parakstīju, nu miers.

Reizēm vienkārši ir jāmostas ne no kā agri no rīta, nespējot iemigt, kaut gribās, lai apdomātu vēlreiz dzīvi. Baigi interesanti, uz kurieni viss šis Holandes pasākums ved, skaidrs ir viens - tas jau ir aizvedis pie jauniem, lieliskiem cilvēkiem manā dzīvē un apjēgas, ka var dzīvot arī nekarājoties ar galvu uz leju un nebāžot degunu grīdā. Katru reizi, kad parunāju ar kādu mājinieku, šķiet, ka krītu atpakaļ no vietas, kur uzkāpts, jo tā nomāktība ir ārprātīga, nu ārprātīga, un viņi paši to neredz, kaut droši vien nojauš/tētis un Eiženija točna. Pat nezinu, ko darīšu mājās tik ilgi. Man pietiktu ar pāris dienām satikt tos pāris draugus, pabūt ar tēti Ziemīšos (paldies Dievam, attaisnojums braukt mājās šoreiz vismaz ir Ziemīši), jauno gadu vispār gribētos svinēt Austrālijā, bet tas tā.
Katra diena ir baigākais brīnums, tauta. No tevis paša atkarīgs, vai mācies to saskatīt.

Esmu pārliecināta, ka pienāks tā diena, kad visas pagātnes emocijas, kā arī latviešiem raksturīgais augstais sāpju slieksnis lieliski ietekmēs sniegumu uz skatuves (pārmaiņas pēc ne tikai klavierēs, bet arī dziedāšanā, nu tā kā specialitātē vai kā to sauc). Kad nenobloķēs, bet cels. Tā vispārīgi skatoties - ar mūsu vēsturi vēnās mums ir jābūt/mēs esam daudz stiprāki par Rietumu komforta zonā dzīvojošajiem. Bez negatīvā tu nezini, kas ir pozitīvs. Bet, kad uzzini, novērtē to divtik vairāk. Un principā tu esi divtik stiprāks. Tikai atrodi to sevī un izmanto.
Mums patiesībā ar visu to šļuru, kas noticis/notiek lv, ir baigākās priekšrocības. Ir laiks sākt to izmantot arī manā profesijā.
(manā profesijā.. nu tā. kas tas tāds bija..)