Carpe · Diem

Kaut kāda totāla krīze šovakar, sarakstīju garas, emocionālas vēstules, noraudāju klaviatūru,
tad parunāju ar Sintiju, palika nedaudz labāk (ka jāskatās taču no cita skatupunkta uz šo visu),
tad pusotra stunda klausulē ar Eiženiju, balzams dvēselei,
es saku un nebeigšu teikt - šis lieliskais cilvēks tad nu ir arī vienīgais, kas pa īstam un līdz galam mani saprot.
Es mēģināšu saņemties.
Ar to arī noslēdzas šīs LV brīvdienas.

Variet nejautāt, kā es atstāšu šo pasauli, tas ir skaidrs jau tagad: nāves iemesls - sirdslēkme. No pārāk lielām emocijām un stresa. Pašlaik manas emocijas ir māju slimība, piecēlos šorīt, sapratu, ka pēdējais rīts mājās, savā gultā, aizvedīsim vēl kaķīti pie ārsta, un ko.. tas arī viss. Atpakaļ svešā pasaulē. Nē, nevar dzīvot normāli, racionāli, kad redzi taču un saproti, ka arī NL nejūties nemaz tik slikti un ka tur, atšķirībā no šejienes, manis interesējošā jomā vismaz kaut kas notiek. Ka tur vispār kaut kas notiek, kas mani vistiešākajā mērā skar, un ka ir jābūt un es jau esmu pateicīga, ka esmu tur nokļuvusi.
Un es jums saku: es nomiršu no emocijām.