| |
| |
|
Teši, kad atbraucu, pirmajā vakarā mājās uzķēru šādu smuku dziesmu , kā vienmēr viss pa tēmu, īstajā brīdī un tā tālāk. Saprotu, ka vienīgais, par ko man tiešām ir žēl, ir tēvs. Nolemtība līdz asinīm, redzot šo visu.. Nesaprotu šo ģeogrāfisko vietu vairs. Šorīt, gatavojot omleti, saprotu, ik pa brīdim uznāk neliels homesick, jo vienkārši pa 23 gadiem ir paspēts mazliet pie šejienes pierast. Bet es saku- ne tuvu nav, kā Austrijā, kad nu tik ļoti gribējās mājās un tik ļoti visādas muļķības bija prātā, ka tas izslēdzās un atbraucu, vispār nedomājot par to, ka visa dzīve taču vēl priekšā, kuru vajadzētu tā kā nodzīvot daudzmaz normāli. Tagad - man jau pirmajā vakarā domas atpakaļ Māstrihtā.. par nākošajām meistarklasēm, par jaunajiem draudziņiem, par laika saplānošanu Dutch vajadzībām, par dzīvi, sasodīts. A ko te... ko, pie velna, te. Sūtīt cv uz bērnudārziem vai iet uz diplomātiem. Ir tikai divas šīs iespējas, nošaujiet mani par abām. |
|
| |
