Carpe · Diem

Vakar ar kādu no Māstrihtā esošajām latvietēm sēdējām un uzjautrinājāmies/šausminājāmies par faktu, ka - tev ir nez kāda tur (muzikālā) izglītība, ilgusi gadiem, esi kritis gar zemi un svīdis, lai tik samācītos visiem atreferējamiem eksāmeniem, lai vārds vārdā atstāstītu skolotāja teikto,
un tad tu atbrauc šeit,
tev pajautā "ko tu dzirdi mūzikā?",
tad pēc visas tavas uz nedomāšanu balstītās ilggadējās izglītības tāda parodija par atbildi vien sanāk.
Ar jautājumu "Ko tu redzi, dzirdi, domā?" vispār vajadzēja sākt.

Rpiva, tad LU, katrs deķīti velk uz savu pusi,
smieklīgi, vienkārši smieklīgi. Un atbildību, kā vienmēr, neviens ne par ko nenes.
Vairāki jaunie/atjaunotie studenti šovasar man teica: "Uz nākamo mācību gadu skatos ar lielām cerībām."
Es vēl joprojām gan nesaprotu, uz ko tur īsti vajadzētu cerēt.

Nelaime vai attālums ir tie, kuri atklāj tavus patiesos draugus, atsijājot vienkārši tevī ieinteresētos.

Ideāla, ideāla skolotāja man ir. Profesionāla, prasīga un jauka reizē - ko vēl vajag.
Savā laikā normāli izdziedājusies pa Berlīnes, Hamburgas, Ķelnes, Manheimas un citām Eiropas, ne-Eiropas operām, normāli noķērusi pirmās vietas Beļģijas karaliskajā vok. konkursā, arī Māleru normāli dzied (atzīta par vienu no labākajām tā interpretēm),
patiešām nekur tālu nebija jābrauc.
Maastricht, you're the one.