Šodien, nākot mājās no sporta zāles, daudz un dikti smaidīju. Pārcilāju prātā pagājušo mācību gadu, 2. kursa pērlītes...
Kā bezmaz nakts vidū ar negaršīgām dzirām vēderā, bet pilnīgā svētlaimē karājos ar galvu uz leju bērnu laukumiņā parkā (dēls, you'll remember), bet jau pēc trim stundām skolā ar gudru seju programmas direktorei (Laimrotai vārdā) stāstīju par sava studiju darba zinātnisko aparātu,
Kā ar Darju dienas vidū sadzērāmies alu (a ko citu, ja gardā Iļģuciema alus veikaliņš bīstami tuvu skolai?) un izdomājām, ka tieši tad ir jāiet pie Laimrotas runāties; kā viņa nebeidza purināt, ka, Ilon-domā taču-loģiski, ka tev jābrauc uz Nīderlandi!, kā viņa un Eiženija nākamajā dienā krita ap kaklu, kad pateicu: "Jā, jā, braukšu es uz to Nīderlandi!",
Kā tajā pašā alus sadzeršanās dienā pirms došanās pie Laimrotas, noķērām laipno datorpuisi, izdīcām košļenes, šis jautāja - ā, bijāt kvasu dzert, tāpat, kā es?, un es atteicu, ka - nē, mēs ar ne-grādīgajiem neniekojamies! - un viņš laikam apvainojās,
Kā neskaitāmajās 1-,2-,3-,4-stundīgajās telefonsarunās ar manu visforšāko koncertmeistari Eiženiju viena otrai pēc stundas, divām, vienlaicīgi teicām "Atā, atā, nu gan beidzam", un abas turpinājām runāt,
Kā kora starpbrīžos un vienreiz pat atklāti korī ar Anastasiju mēdzām ieķert Pina Colada,
Kā ar šo pašu meiteni izlaidumā dziedājām duetā "Mazu brīdi pirms", mums gan sanāca kas līdzīgs "Vienu brīdi pēc", nojaucāmies un viņa priekšnesuma laikā skaļi iesmējās, un es aiz valdīšanās viņai nesekot sakodu lūpu bezmaz līdz asinīm,
Kā ar kursabiedrenēm sesijas laikā pie bērziem dzērām šampi kafijas krūzītēs,
Kā teorijas eksāmenos špikojām no atklātiem špikeriem uz galda un datoriem klēpjos...
Un tā tālāk.
Varētu pieminēt arī to, ka šajā gadā pirmo reizi dziedāju ar orķestri, pie tam divreiz, ka uzvarējām koru karus, ka iestājos diplomātos un biju vienu soli no lēmuma mainīt profesiju... Bet tas nu tā. Uz iepriekš minētā fona, es pat teiktu, otršķirīgi:)
Man tā visa pietrūks.
